Spēks un Jauda 2017 un ūdrs. Fotoreportāža.

Superjaukās piedzīvojumu sacensības jau 6. reizi.
Visu jau atkal redzēju un iemūžināju mediju komandas sastāvā – sveicieni komandiņai, džadžī skatiens Osvaldam.

 

Tukums, ļoti mežs, ļoti nakts, viss spēks un daudz jaudas.
Šogad piedalījās 34 komandas, katrā pa pieciem + čupa tiesnešu (~50) . Noteikumi izmainījās – lielākā atšķirība, ka nebija skriešanas pēc laika – vāc punktus, ko vien vari, galvenais – 6:00 jāfinišē atpakaļ @starts/finišs. Otra jaunā lieta bija identi katram dalībniekam, lai garantētu, ka komanda pārvietojas kopā – visiem pieciem no komandas jāiečekojas kontrolpunktā ar divu minūšu intervālu, lai saņemtu tos punktus.(Par šo visi saka Paldies Edmundam no Jaunsardzes un informācijas centra)

 

Kopā ar Rihardu un Andreasu aizkļūstam uz Zeļļiem, tur satiekam Aigaru un Jāni, kuriem ir sadomāts posms, kurā šogad nešaušot pa viņiem. It kā.
Klasiskā Krūziņa instruktāža tiesnešiem ir vairāk pāris lietu konkretizēšana, daži jau augu dienu un no vakardienas liek un lodē lielos posmus.
Visi pārsvarā aizbrauc uz saviem spotiem, es tikmēr esmu foršā tējas vārīšanas meitene, komandiņu satikšanas meitene, maizīšu smērēšanas meitene utt.

 

Fun fact – nolikumā bija saraksts ar obligāto inventāru. Daži bija paņēmuši lodīšu pildspalvu pa 12 naudām ka “Ūdensdrošais marķieris”, tad saprata, ka šo pašu obligāto inventāru vajadzēs izmantot uzdevumos, tad bariem vien čāpoja uz veikalu un/vai radoši izmantoja pieejamos materiālus.

 

Sākam ar 8. punktu – Ģirta posmu, kur ir spēle – dēlītis ar pogām – jāizdomā kādā secībā tās jāspiež katrā līmenī. Dēlītis nav parasts dēlītis, tas dod hintus – gan mirgo, gan dzied. Mans absolūti mīļākais uzdevums šogad.
Otrs uzdevums – Tvistera klinšu siena.
Fonā šauj salūtu.

 

Braucam pie Štolcera un Šmī uz 3. punktu. Štolcera plānotais uzdevums sadega (neteikšu kas tas bija, jo es izmēģināju iepriekšējā dienā, kad izcilā ierīce strādāja), tāpēc ir plāns B. Šmī uzdevums ir apgreidots viņa karaokes putniņš. Katrs dalībnieks dzied true latvian dziesmu, redz kā sanāk. Tikmēr nākamais gatavojas un pārējie 3 komandas dalībnieki virvēs skrien ap koku un skaita apļus. Ļoti foršs uzdevums, tur tika atklāti daži dabiski talanti Mielava dublēšanā.
Atskrēja draudzīgākās komandas ieguvēji “Viesi no Gruzijas”, sadāvināja meitenēm sarkanas rozes + Štolcers kaut kā pamanījās, ka 3. punkts tika pie visas milzonīgas vistas kā dāvanas no ViesiemnG.
Krūziņš ierodas ar Ēdienu un sākam provianta izdali, ceļojot pa posmiem.
7. punkta tiesneši ir tikai meitenes, tāpēc posms – 8. marts. Uzdevumi – ar tamponu jāpārnes šķidrumi un otrais – komandai dažiem ir aizsietas acis, bet citi tiek pie virvītes, vēl citi viņus komandē, jo bumbas un caurumi, vēl citi vienkārši bauda procesus.

 

Braucam paēdināt 6.
Sandars un Balodis ir uzdarinājuši mega šūpoles, šķiet, pāris minūtēs, skats gan uz tām, gan dalībnieku neaptrūkstošajām radošuma rezervēm līdzsvara noturēšanai ir izcils. Aigars un Jānis liek šaut pa dzīvnieciņiem, kas pārsteidzošā kārtā tiešām šogad nav viņi paši.

 

Sacensības bija stratēģiski izvietotas tādos kā divos apskrienamos apļos, mūsu apli izejam, atkal aizbraucot uz 8. posmu pie stilīgās dēlīša spēles, paēdinām visus un braucam uz otru apli.
Joprojām nelīst, nesnieg, ir mēness un zvaigznes un gandrīz silts.

 

1. punkts – Luksts un Deičs no sirds palīdz komandām – visizsalkušākais cilvēks tiek pabarots un pārējie krāj sev karmas punktus palīdzot. Sabiedrībā valda viedoklis, ka S&J daži dalībnieki turpmāk barankas izslēgs no ēdienkartes. Otrais uzdevums ir ģeogrāfijas maģistra cienīga kartes izzināšana.
Te satiekam Līgu, pārvācos mašīnā pie viņas, Krūziņš dodas risināt visādas strāvas un nejaudas lietas.
Skvotojam 4. punktā, kur krietnu laiku nav nevienas komandas. Uzdevumos – Vilnis un Jānis liek ar brīnumsvecītēm darbināt kosmosa kuģi. Savukārt Aritu vajag pabarot – visi mežā gatavo DIY popkornu grūtniecei. Fascinēja viena komanda, kas katlā iegāza eļļas devu, ar ko pietiktu pusforumcinemas.

 

Aizceļojam līdz Artim un Rihardam uz 5. punktu. Artis un Anna liek spēlēt futbolu, kurā netīšām vari spārdīt bumbu pa komandasbiedriem. Rihards ir no Pļavniekiem, uzdevums – komandai jāapgādā daudzstāvu nama iemītnieki ar našķiem.

 

Īsi pirms komandu finiša laika 6.00AM Ieva R, mans trešais šoferis, tiesnesis no 1. punkta, kurā tā arī netiku, bet tur esot bijis izcils mēmais šovs, transportē mūs atpakaļ uz Ērgļa ligzdu. Komandas finišē, mētājas, vaid, guļ, smaida, mazgājas, fotografējas un tiek apbalvotas. Ne obligāti šādā secībā.

 

– Pavasaris sākas ar Spēku un Jaudu, tas jau sen ir fakts.
– Ļoti patika jaunā sistēma – dubultposmu instrastruktūra, kas praktiski izslēdza rindas lielajos punktos.
– Stratēģija posmu apbraukāšanā šogad nekādā gadījumā perfekti nesakrita ar dažu komandu skriešanas secības stratēģiju, es pilnīgi noteikti visu laiku biju visos posmos.

Latgales ezeri un ūdrs. Otrais piedzīvojums.

Viss sākās ar Gunitas ierakstu Frīlanceru čatiņā “informācijai 22.-24.07 ir plānots laivu brauciens pa Latgales ezeriem. var sākt apdomāt, kas grib un tiek”

Pēc googledoka, PokemonGo sākuma, laivu rezervēšanas un kompānijas pašorganizēšanās 23.-25., tad pasākuma uzmešanas no Toma puses, visu ilgām alkām pēc Mordoras (jo https://uudrs.wordpress.com/2014/07/31/latgales-ezeri-un-udrs/) pienāca piektdienas vakars. Šoreiz braukšana UZ un NO notika absolūti civilizēti – ar mašīnām.

Dalībnieki veterāni –  es, Rihards, Aleksandra, Šmī, vasara, Latgales ezeri, dēles, ultrapiedzīvojums un fotovideotehnika.
Dalībnieku otrā paaudze – Gunita, Zuze, Plostniece, Roberts, Deičs, Dainis, mašīnas, prīmuss, pārējā virtuve un vēl pāris civilizācijas sasniegumi.

Rimi, Liepkalni, Elvi un esam startā – dabā pie Kastīres , kur Jašezers. Tur ir ze laipa, kas aptīta ar paklāju, vēl tur ganās zirgs, malka ir, ja meklē, visu gaļu arī var izcept, ja cep. Zuze un Dainis telti uzcēla uz ceļa, jo neviens jau nebrauks. No rīta pa iepriekšminēto ceļu kāds ļoti brauca gan, jo lieliskais Muču cilvēks atveda laivas. Pieturamies pie klasikas – divvietīgie kajaki.

 

1

 

Kamēr vienu mašīnu pārdzina uz Aglonu – finiša vietu – nodarbojāmies ar paklājiņu jogu, iekārtojāmies laivās un Ieva, Zuze un es atklājām kebabnīcu. Šmī atklāja DIY bļodu darbnīcu.

 

Pēc ~50m ezerā uzbruka svešie. Bicānu ezerā meklējām ģeokešus, atradām gan tos, gan pirmās Mordoras pazīmes.


2

Pēc tam viss bija izcili skaisti – ezeri, putni, bišķiņ Mordoras daba, ēst, maziņa Mordora, alus, wild Caterpie, ģeokaši, viss garšīgs, airēšana, diskusijas par totāli svarīgām lietām utt.

3

 

Nakšņojām uz salas, kas pieder lapsenēm.


44422

Svētdiena bija izcila – saulaināks, apnesamais šķērslis – dzirnavas, vēl savienotie ezeri, dēles, gliemežvāki, sapratne, ka pārtiku nevajadzētu pārvadāt maršrutā Rīga – ezeri – Rīga, sprints un tad nesprints līdz Aglonai, Mora apsveikuma filmēšanas kaskadieru triki, ģeokeši..


4_2
5

Tik ļoti labs brauciens.

PS.1 – maršruts bija ultravieglāks nekā iepriekšējais, Mordoras lāgā nebija.
PS.2 – lagūna ir līča paveids.
PS.3 – šis links ir lieta: http://coub.com/view/2a1ib

“Spēks un Jauda 2015” un ūdrs. Fotoreportāža.

Jau otro reizi biju nakts meža fotogrāfs fizmatu piedzīvojumu sacensībās “Spēks un Jauda” – sestdienas naktī Tukuma mežos bija atrodami 150 dalībnieki, organizatori, >30 tiesneši, mediju komandiņa, atbalstītāji, laikapstākļi un visa pasaules apņēmība nesties, mesties, sēdēt, rīkot, skriet un darīt lietas.
Reljefs bija tāds, kādu Latvijā tik bieži nebija nācies sastapt – slīkšņu purvi mijās ar stāvām nogāzēm un paugurpauguriem.

Smuko daudzo foto/video linki drīzumā parādīsies.

Nakts meža fotogrāfa piezīmes.

Paula mani ap 14tiem savāca Rīgā, aiznavigējām pēc dāvanām uzvarētājkomandām, pēc Kristas, kuru knapicītiņām iestūcījām mašīnā (jo grils un visas pirmās nepieciešamības mantas), un devāmies piedzīvojumā.

Ērgļa ligzdā Tukumā notiek kaut kāda darbība, jo daži iet uz veikalu, daži liek trasi, daži atkopjas un daži velk laiku līdz dalībnieku atbraukšanai. Palēnām sāk notikt joki un sarodas cilvēki.
Ārā bik sāk līt lietus.

Toma GoPro nesaderība ar ebreja stiku tiek tradicionāli atrisināta ar makgeivereni, visas pasaules baterijas un akumulatori ir salādēti. Noklausāmies Krūziņa tiesnešu instruktāžu un tiekam pie jauna apģērba.
Ārā līst.

Dalībnieki laiski ierodas, notiek ilgākā kapteiņu sapulce pasaulē, bet nekas, nekas, daži naktī tāpat izrādās kko nesapratuši. Atpazīstu gan dažas jau pagājušajā gadā redzētas komandiņas, gan baru vēl svešu entuziastu.
Rihards norāda, ka gandrīz visi ir uzģērbuši legingus, ko, iespējams, sauc par termo legingiem ar sporta garšu, un/bet viņš totāli atpaliek no šīm modes tendencēm, jo uzvilcis platas bikses. Ar kabatām.
Ārā sāk līt ļoti.

sj2

Komandas iziet uz startu pagalmā, izcīna kartes un dodas naktī.
Ārā ir reāls lietus.

Mediju komandiņa sadala ietekmes sfēras punktu izvietojuma ziņā, kura rezultātā Krūziņš mani un Šmitu aizved uz 5to posmu, kur tiesnešo Vilnis, Jānis, Katrīna, Uldis un Arita.
Uzdevumi – jānozāģē 3 pirkstu platuma ripiņas un jānes komandas biedri uz plāksnēm, izdarot rituālus vingrojumus. Viss notiek diezgan ātri. Ļoti spilgti atceros komandu “Irbīši”, kaut kur pie horizonta bik redzēju arī pasākuma draudzīgākās komandas titula ieguvējus “Šausmīgi lieliskos”, kuri dalīja torti, vēlāk Ieva esot pazaudējusi apavu zoles.
Secinu, ka posmā ir diezgan slikta nojume, bet nu vismaz ir.

Kādu laiku izklaidējāmies tur, un, tā kā Krūziņš neitrālā tonī ir pastāstījis, ka uz nākamo posmu varot aiziet bez nenormālas mērcēšanās Mordoras purvos, izdomājam iet uz 8to posmu pie Andreasa, Roberta un Laumas.

sj3

No sākuma sekojām kaut kādai komandai, kas beigu galā nebija pati labākā doma, jo viņi nomaldījās pāris metrus un tad līda caur slīkšņām pēc laika punkta.
Tikai nedaudz pavisam izbrienot cauri purvam un ērkšķiem, un tā, atrodam punktu, kurā, šķiet, ir ieradušās miljons komandas reizē. Uzdevumi – radiācijas noplūdes risināšana gāzmaskās un cīņa ar baloniem, izmantojot labākos ieročus pasaulē – par šķēpiem lepni dēvētas koka nūjas.
Ja radiācijas posmā redzēto komandu prasmes +/- neatšķīrās, tad šķēpos gan daži bija samērā labi vai izcili tizli.
Sāk uzsnigt.

Izrādās, ka šī posma bērzā kaut kāds vietējais bija ieurbis un milzonīgā maisā tecināja bērzu sulu. Roberts sāka cept vistu, Šmits un Lauma tikmēr uzstutēja nereāli bēdīgu nojumi, kuru vēlāk papildināja ar sienām.
Snieg ĻOTI un brīžiem novērojams pilnmēness.

sj4

Izrādās, ka Līga ir pārplēsusi mašīnu – līdz turpmākiem norādījumiem esam turpat.
Kad atbrauca ēdiens, noskaidrojās, ka Osvalds un Ģirts esot ceļā uz šejieni jau sešus simtus gadu. Bēdiņus navigējām, pūšot vuvuzellā un ruporā, bet bez sevišķiem panākumiem.

Uz šosejas beidzot atradām nereāli pārsalušus un bēdīgus abus pazudušos, kuri bija totāli nomaldījušies un vainoja kind of anonīmu komandu, kas nemākot orientēties.
Aizbraucām uz 4to punktu pie Jāņiem, Aigara, Sintijas un Plostnieces. Posmā kurpju šņores – šo gan es neredzēju komandas izpildījumā – un šaušana pa pīlēm. Ļoti patika pīļu uzdevums, mūziciņa un suns.
~Šajā brīdī putenis tā kā pazūd.

Steidzīgi visiem tika iedalīts proviants un devāmies tālāk pie Luksta, Deiča un Everitas uz 1. punktu – ziplains, pa kuru braucot, ar labākajiem pieciem darbarīkiem pasaulē jānogāž olas un “zaķītis” un dvēselīšu augstā taka. Šeit arī ir samērā daudz komandas, bet nu jau es daļu sāku atpazīt. Nojume vispār neizceļas, jo ir ~5tā punkta kopija.
Sniegs ir beidzies un lietu vairs nejūt.

sj5

Aizejam – lasi: uzrāpjamies – līdz otrajam posmam.
Tur sēž arī slavenais fizikas skolotājs Valdis Zuters, kurš uzdodas par laika skaitītāju un spēlē ģitāru. Punkta nojume izskatās pēc kaut kā, kur tiesneši plāno pavadīt nedēļu, malkas krājumi tā kā apstiprina šīs aizdomas.
Difrakcija, mati un lāzerītis totāli šķita ōsam, bet, nu, vidusskolas fizika nav tā lieta, ar ko aizraujas visa pasaule. Mārtiņam savukārt, gribējās, lai cilvēki kāpj bluķīšu kokā un to viņi arī mēģināja darīt – no tādiem, kas apķer koku un saka “Nebūs”, līdz ōsam izveicībai.
Guna pastāsta, ka tuvumā ir laika punkts ar svārstu, bet varbūt arī nē, jo komandas sūdzas. (Krūziņš vēlāk pārbaudīja, viss ar punktu bija labi).
Principā nelīst, bet no kokiem pil viss un uz zemes ir pēdējā sniega sega.

sj6

Aizbraucām uz Visziņa, Kristas un Elzas posmu ar numuru 6. Sasildījāmies pie ugunskura, cepām māršmalovus un skumām, ka nav komandu, tad komandas tomēr atnāca. Uzdevums – stāva dubļu nogāze, pa kuru jāripina baļķēni un tad tie atkal jāstiepj augšā. Otrs uzdevums – dabā ir paslēpušies putniņi un jāatrod politiķis.
Viņiem bija diezgan pieklājīga nojume, ūdenspīpe un ērtākā tikšana uz posmu pasaulē.

sj7

Līga noskaidroja, ka pārējos abos posmos īsti vairs nav komandu (bēdiņš, jo gribēju redzēt Lauras un Jāņa peldēšanas lietu), turklāt kopā izstājušās jau piecas triecienvienības, tāpēc braucām atpakaļ uz 5to posmu. Tur izrādījās, ka savu nojumi viņi nav sevišķi centušies uzlabot, jo lol nau vērc.

Atpakaļ bāzē satiekam komandiņas, visi guļ vai mētājas. Pievienojāmies kolektīvajai mētāšanās disciplīnai un gaidījām apbalvošanu. Nākamajā momentā pēc apbalvošanas visi tie pasaules cilvēki, kam mega agri vajadzēja būt Rīgā, bija aizbraukuši un tūlītējs mājupceļš nedraudēja, tāpēc varēju izklaidēties, mazgājoties rīta sniegā, jo tās Lieldienu tradīcijas.

sj8

Svētdienas, protams, īsti nebija, toties sestdienas nakts bija lie-lis-ka. Paldies!

Virtuālo nojumes diplomu iegūst Virgīnija, Guna, Mārtiņš un Valdis.

Prieks, Priekule, Priekuļi un ūdrs

Zināšanas prasa upurus. Piemēram, diskutējot par un ar likumiem jau sen apstiprinātām lietām, tiek pazaudēts laiks. Un dažu spēlētāju erudīcijas levelis citu acīs krītas.

Dārgie draugi!
Jā, Latvijā atrodas sazincik Kalniņu viensētas, čupām Strautiņu, Lejiņu, Volkovu, Bērziņu utt. utml., bet, rajonu reforma jau SEŠI SIMTI GADU (©Rainis, Karaļmeita) ir realiāte.

Latvija ir ļoti priecīga zeme – mums ir gan Priekule, gan Priekuļi. Atceries to šodien, rītdien un visas citas dienas!


priekule, priekuļi

ļoti vēla Oskaru parāde 2015 un ūdrs

Cornery_Popcorn

Nopietni strādājot visus savus darbus un brīvajā laikā aizpildot brīvo laiku ar freelance darbiem, blogs totāli ir novārtā.

Ne pavisam Pavisam, jo šeit ir tradicionālais īsviedoklis par Oskarfilmām. Diemžēl, jau sen pēc ceremonijas, bet šaubos, ka tas maina vērtējumu.

“The Grand Budapest Hotel” – sen sen bijām kinō, jo Andersons (viņa filmas gribas apēst) un ritīg smuki. Tā arī bija – nesaprātīgi glīts sapnis filma, krāsas, kadri, gaismas, spoguļattēlu, proporciju gleznas un izcila kadru dalīšana. Un krāsas vēlreiz. Turklāt stāsts arī ir jauks, kaut gan totāli tālākā plānā. Bonuss – visādā ziņā magnētiski liktenīgi šarmantais Gustavs ir Voldemorts un tur ir bataljons citu lielisku aktieru.

“Boyhood” – noskatījos, līdz ko parādījās internetos. Jāakcentē apjomīgais projekts – filmēšana notika 13 gadu periodā, aktieri esot strādājuši bez līguma (jo noteikumi), eksistēja čupa A, B, C plānu visam utt – ok, pilns internets šo mazo faktu.
Filma gandrīz ir true dokumentālais gabals; neparādījās sajūtas, ka “dzīvē jau tā nenotiek”, turklāt patika, ka varoņi attīstās, manuprāt, ticami pareizi – reizēm krasi, bet, šķita īsti un pamatoti.
Viena no jaukākajām filmām, ko esmu redzējusi kādu pāris gadu laikā.
Boyhood Oskaru nedabūja, es arī nedotu, toties ļoti rekomendēju noskatīties. Ā, māmiņa dabūja Oskaru.

“The Theory of Everything” – kad es redzēju treileri, gandrīz negribēju skatīties, bet vispārējā eiforija kkā piespieda. Mēģināju noskatīties, pārtraucu, atkal atsāku, un tā kādas trīs reizes. Laikam, sliktākā bija pirmā pusstunda, pēc tam ir ļoti labāk. Stāsts primāri veltīts cīņai ar slimību, nevis zināmā aizrobežām, tāpēc bik bōring sajūta saturiski. Bet Hokinga cilvēka atveidojums izcili izcils.

“Whiplash” – uzmanību un sasprindzinājumu izraisoša filma + lieliska mūzika + bungu solo + ļoti labi tēlojumi (labākā 2. aktiera Oskars). Īsi stāsts – jauns, labs bundzinieks grib būt labāks, sāk spēlēt elites blicē, kuras diriģents brutāli pušo visus līdz limitiem.
Filma nedaudz papēta senseju būšanu un ļauj savvaļu katra interpretācijām par pareizu audzināšanu, skološanu, talantu, konkurenci un cilvēcību. Rekomendēju noskatīties. Ļoti.

“Birdman”. Oj. Nu, šis tika pie akadēmijas Oskara. Laikam, because of reasons.
Dzīves nogurdināts aktieris dzird slavas dienu balsi (lasi: ļoti atkal bungas, tas tā kā šogad aktuāli) un tā vispārīgi mēģina atkal nokļūt slavas dienu orbitā, tikai visai nepareizi. Pārsvarā par visu, ko viņš dara, ir WTF sajūta, bet nu es neesmu izbijusi slavenība un nespēju asociēties.
+ viņam ir narkomāne meita + kaudze retardētu kolēģu + problēmas.
Jāpiemin, ka kamera visu laiku atrodas līganā non-stop kustībā, kas gan liek ar pietāti vērtēt to montāžu, gan nereāli kaitina.

“Selma” ir par melnādaino tiesībām, jo šogad tam gājienam 50 gadi. Neesmu redzējusi.

“Immitation game” – par Alanu Tjūringu un Enigmu un maziem, jauniem datoriem. Kā ģeniālas idejas, prasmes un pieejas apstrādā un vērtē sabiedrība, rādīja jau Hokinga filma. BET – mans vērtējums – Imitācijā ir gan krietni labāks scenārijs, gan īstāki tēli un lietas, gan labāks un sakarīgāks viss.
Ja ļoti daudz skatās kino, tad šeit ir savākušies ~visi Lielbritānijas pelnošie aktieri un, kā interneti brīdina, Benedikts vnk tēlo sociopātu ģēniju Šerloku Ho Alanu Tjūringu.
Bet man vispār ļoti patika, rekomendēju.

“American Sniper” – internetos vēl nav manīts, domāju noskatīties, jo ceru, ka šī nebūs tipiska kara/pēckara filma.

Vēl – esmu gatava paust visādus negatīvus komentārus, jo BigHero ieguva balvu, un tā multene ir drausmīga. Bet nu viss cits, ko redzēju arī bija samērā nē, izņemot lipīgo LEGO dziesmiņu.

Toties multeņu seriāli – Rick and Morty ir obligātā literatūra. Un citi viedokļi ir nederīgi.
Ārčera jaunā sezona ir skatāma (jo es dažām pārlēcu pāri un nezināju kā būs). Un, iespējams, jāķeras klāt Over the Garden Wall, jo visas tās AŠ rekomendācijas un izskatās ļoti disturbējoši amazing slikti.

Latgales ezeri un ūdrs

Reiz, pēc mētāšanās pie Bābelīša, aizbraucām uz AB dambi turpināt mētāties, kad arī tika izvēlēti datumi Šmī jau kādu laiku iecerētajai Latgales ezeru tūrei. Īsumā – Latgalē ir daudz ezeru, no kuriem grupas ir savienotas ar kanāliem/purviem/nav, pa kurieni ar kajakiem var tikt cauri. Lai būtu interesantāk/vieglāk/grūtāk, daļa laivotāju uz Latgali ņēmām līdzi velo (PALDIES, Tom!).
Loģistikā, naktsvietu atrašanā un maršruta uzvēlē uzticējāmies Šmī.

Dalībnieki – Šmī, Aleksandra, Rihards, Štolcers, es, Laura, Paula, Jānis Selfijs Kalniņš, visi dunduri, dēles, >30°C, vasara, Latgales ezeri un fotovideotehnika.

Piektdienas rīts
Tā kā dažiem bija darbs vai citas svarīgas vietas, kur būt, ar velo uz vilcienu 9:46 centrā ieradāmies es, Andreass, Šmī un Aleksa. Štolcers aizbrauca pēc kaut kāda Iršburgera ar brieža desu un bik pavisam nokavēja vilcienu, savu somu, protams, atstājot mums.
Vilcienā izrādījās, ka NAV nevienas pašas velo novietnes un konduktoru un pasažieru viedoklis par to, kur mums likties, smagi atšķīrās. Rihards iekāpa Jāņavārtos, (kur izkāpa visdusmīgākā tante, kurai visi riteņi traucēja visvairāk), tālredzīgi novietojās vienas durvis tālāk, sadraudzējās ar Vadimu un tika pie Brūklenes.
Apmēram Ogrē mums teica, lai labāk nākam vagonā, kur iedraudzējāmies ar citiem pasažieriem, izpētījām smagās Štolcera somas saturu un, beidzot, lēni optimizējām riteņu novietojumu, konkurējot ar būdīgiem jaunēkļiem, kuri strēba lielos alus.
Tikmēr Štolcers sagaidīja derīgu autobusu un devās Maltas virzienā.

Latgales ezeri

Stacija Rēzekne2 un pilsēta
Veiksmīgi izlēcām no vilciena, devāmies ēst vīteros saslavēto Ausmeņa kebabu (manuprāt, Kebabs Parastais Normālais) un tad laiskā/ilgā ekskursijā pa Rēzeknes centru. Rihards paziņoja, ka manam aizlienētajam ritenim jāpumpē riepas, tāpēc vēlāk iepazināmies arī ar piepilsētas benzīntanka tradīcijām un paražām sūkņu/pumpju lietošanā, kuriem ir speciāls plaukts.

Kaut kur netālu no Maltas
Jau vilcienā sadalījām mantas (5 somas, 4 braucēji). Nobraucām ~20km līdz Vertukšņai, kur Šmī vecāki gādīgi savāca lielāko mantu daļu, atbrauca Štolcers, devāmies peldēt un cienāties ar dārgāko brieža burgeri, kādu esam ēduši. Ar foto pauzi, nenormālo karstumu, komunālo pārtiku, orientēšanos Latgalē, pārbraukšanu pāri Maltai atkal, Riharda kaskadierisma triku ātri pieveicām atlikušos ~30 km līdz kempingam, kurā gaidīja naktsvieta un laivas.

Latgales ezeri1

Pirmais kempings
Saucas “Zemeņu krastiņi” – bija lieliski, izrādās, tā ir slavenā elfu māja.
Cēlām teltis, sarunājām gardas vakariņas un zemeņu dziru, mētājāmies, ārstējām Riharda kāju, gulējām uz laipas, vērojām zvaigznes, lidmašīnas, lāzeršovu un veselus 3 atpazīstamos zvaigznājus. No rīta atbrauca pārējie laivotāji, atvedot brokastu karbonādes, uzvaras šampanieti un visus citus našķus.

Latgales ezeri2

Laivošanas sestdiena
pēc ~10tiem izbraucām. Plānotais maršruts – prognozētajā divu gadu karstākajā nedēļas nogalē tikt līdz Zolvas ezeram.
Mēs nooooteikti neesam profesionāli airētāji, drīzāk profesionāli atpūtnieki, bet šis bija dienā totālā čillā veicams ~20 km maršruts. Ze elementi ir ezerus, sauksim tās par “savienojošajām vietām”, šturmēšana – Mordoras purvi, trubas, dūņas, rāva, dēles, augi, h/*%a, dunduri, slīkšņas, random virzieni utt.
Visa diena bija airēšana, peldēšana, smiešanās, laivas, laipas, peldēšana, airēšana, dēles, sauļošanās, visas pauzes, ēšana, smiešanās, airēšana utjpr.

Latgales laivas 2014

Latgales ezeri3

Otrais kempings
Kaut kāda izbijusi sporta bāze “Zolvas pirts”, kurā uzņemšana bija apm – “Ā, ieradāties, ok, teltis celiet kaut kur tajā galā, nepeldiet gan mums pārāk tuvu.”
Pēc trūdošo dubļdūņu slāņa nomazgāšanas – ēdiens, pirts, atpūta, viss forši. Gulēt teltī bija ārprātīgi karsti, kaut gan abas naktis Latgalē bija garo bikšu un jaku aukstas.

Svētdienas rīts
Katrs pamodāmies savā laikā, kad vairs nevarējām izturēt telts tropisko atmosfēru, un devāmies gulšņāt zem vienīgā tuvā koka ēnas. Kad es biju kādas 3x pārkārtojusies, pārējie sāka tiešām, tiešām mosties, iet peldēt āliņģī un apēst visas lietas.
Secinājām, ka nevaram lāga paspēt airēt vēl un vēl, tapēc laivu cilvēks mūs aizveda uz nullpunktu Zemeņos, kur mēs ar Šmī un Andreasu cepām gaļu, kamēr Laura brauca pakaļ pārējiem.

Svētdienas pēcpusdiena, vakars un nakts Rēzeknē
Lauras mašīnas grupa aizbrauca uz Rīgu; es, Štolcers un Rihards savus velo maģiskā kārtā ievietojām Šmī tēta mašīnā un gribējām paspēt uz vilcienu, kurš 16:50 esot Rēzeknē. Tā totāli nav, jo tas vilciens ir 16:16, ko mēs īsti nepārbaudījām, jo telefoni bija principā miruši.
Daudzsološi optimistiskākais transports izrādījās autobuss 02:00, tāpēc Štolcers atrada aptieku, lai apārstētu savu Lobstera efektu, mētājāmies pie Rimi, mētājāmies pie upes, metām pīlēm ēst, mētājāmies ar šķīvīti zālienā, gribējām slapstīties, bet bez telefona tas piesaista pārāk lielu vietējo uzmanību, izbaudīju, kā ir sēdēt sardzē tumsā, jo Andreass un Rihards aizmiga, beidzot iekļuvām gulēšanai neērtākajā autobusā pasaulē, kas tomēr uzņēma mūsu velo, un ~pēc 6iem nonācām Rīgā.

Latgales laivas 2014 16

Atziņas:
Tik Ļoti Laba Nedēļas Nogale;

Šmī organizētie piedzīvojumi ir tiešām Piedzīvojumi. Papildus visam Foršajam bija arī karstākā nedēļas nogale LV + Āfrikas cūku mēra karantīnas zona (par kuru gan absolūti nekas neliecināja un nebrīdināja, ja neskaita mazu A4 lapiņu kkur Rēzekne2 stacijā);

B+ asinis uzvar dēļu piesūkšanās skaita sacensībā;

Es ceru, ka dabūšu īstu diplomu Riharda telts nojaukšanas profesionālajā disciplīnā;

Izvēloties šos maršrutus, rekomendēju sākt laivot jau 5dien un ilgāk baudīt laivošanu, jo transfērs uz Rīgu var nebūt teleports.

Gaismas pils un ūdrs. Fotoreportāža.

Internetos plaši skanēja ziņas par Gaismas pili un to, ka tā tiek visu laiku atklāta un apmeklētājiem atvērta, turklāt non-stop tur notiek visādas izstādes un slēgtie pasākumi. Skaidrs, ka jāiet izlūkos – otrdien pirms kora savācās paraugapmeklētāju grupa!

Telpas ir plašas, ar betona, stikla un koka apdari. Interjers:

gaismas pils4

gaismas pils3

Instrukcijas kā uzvesties:

gaismas pils2

Palešu kalni, visādi smuki kartoni un maisi:

Collages

Praktiskais latvietis un durvis:

gaismas pils
Apskatījām gleznas izsolei un divas fotoizstādes. Apmeklētājiem šobrīd ir atļauts kāpt līdz trešajam stāvam, dažas lasītavas ir vaļā. Satikām Linardu, kurš visu laiku, kamēr staigājām apkārt, nostāvēja reģistrācijas rindā:

gaismas pils3

Izmēģinājām gan eskalatoru, gan parastās kāpnes, gan liftu. Pirmo stāvu (vai visu lielo vidustelpu, vai pusstāvu, vai es nesapratu ko īsti) tur dēvē par mezonīnu. Pievieno vārdu krājumam un nejauc ar ātriju!

Viss šķiet tāds pusgatavs un sasteigts, bet gan jau pēc tās vēl vienas atklāšanas, ko smalki sauc par inaugurāciju, būs jāaiziet vēlreiz – skats no augšas palika neredzēts.