Spēks un Jauda 2017 un ūdrs. Fotoreportāža.

Superjaukās piedzīvojumu sacensības jau 6. reizi.
Visu jau atkal redzēju un iemūžināju mediju komandas sastāvā – sveicieni komandiņai, džadžī skatiens Osvaldam.

 

Tukums, ļoti mežs, ļoti nakts, viss spēks un daudz jaudas.
Šogad piedalījās 34 komandas, katrā pa pieciem + čupa tiesnešu (~50) . Noteikumi izmainījās – lielākā atšķirība, ka nebija skriešanas pēc laika – vāc punktus, ko vien vari, galvenais – 6:00 jāfinišē atpakaļ @starts/finišs. Otra jaunā lieta bija identi katram dalībniekam, lai garantētu, ka komanda pārvietojas kopā – visiem pieciem no komandas jāiečekojas kontrolpunktā ar divu minūšu intervālu, lai saņemtu tos punktus.(Par šo visi saka Paldies Edmundam no Jaunsardzes un informācijas centra)

 

Kopā ar Rihardu un Andreasu aizkļūstam uz Zeļļiem, tur satiekam Aigaru un Jāni, kuriem ir sadomāts posms, kurā šogad nešaušot pa viņiem. It kā.
Klasiskā Krūziņa instruktāža tiesnešiem ir vairāk pāris lietu konkretizēšana, daži jau augu dienu un no vakardienas liek un lodē lielos posmus.
Visi pārsvarā aizbrauc uz saviem spotiem, es tikmēr esmu foršā tējas vārīšanas meitene, komandiņu satikšanas meitene, maizīšu smērēšanas meitene utt.

 

Fun fact – nolikumā bija saraksts ar obligāto inventāru. Daži bija paņēmuši lodīšu pildspalvu pa 12 naudām ka “Ūdensdrošais marķieris”, tad saprata, ka šo pašu obligāto inventāru vajadzēs izmantot uzdevumos, tad bariem vien čāpoja uz veikalu un/vai radoši izmantoja pieejamos materiālus.

 

Sākam ar 8. punktu – Ģirta posmu, kur ir spēle – dēlītis ar pogām – jāizdomā kādā secībā tās jāspiež katrā līmenī. Dēlītis nav parasts dēlītis, tas dod hintus – gan mirgo, gan dzied. Mans absolūti mīļākais uzdevums šogad.
Otrs uzdevums – Tvistera klinšu siena.
Fonā šauj salūtu.

 

Braucam pie Štolcera un Šmī uz 3. punktu. Štolcera plānotais uzdevums sadega (neteikšu kas tas bija, jo es izmēģināju iepriekšējā dienā, kad izcilā ierīce strādāja), tāpēc ir plāns B. Šmī uzdevums ir apgreidots viņa karaokes putniņš. Katrs dalībnieks dzied true latvian dziesmu, redz kā sanāk. Tikmēr nākamais gatavojas un pārējie 3 komandas dalībnieki virvēs skrien ap koku un skaita apļus. Ļoti foršs uzdevums, tur tika atklāti daži dabiski talanti Mielava dublēšanā.
Atskrēja draudzīgākās komandas ieguvēji “Viesi no Gruzijas”, sadāvināja meitenēm sarkanas rozes + Štolcers kaut kā pamanījās, ka 3. punkts tika pie visas milzonīgas vistas kā dāvanas no ViesiemnG.
Krūziņš ierodas ar Ēdienu un sākam provianta izdali, ceļojot pa posmiem.
7. punkta tiesneši ir tikai meitenes, tāpēc posms – 8. marts. Uzdevumi – ar tamponu jāpārnes šķidrumi un otrais – komandai dažiem ir aizsietas acis, bet citi tiek pie virvītes, vēl citi viņus komandē, jo bumbas un caurumi, vēl citi vienkārši bauda procesus.

 

Braucam paēdināt 6.
Sandars un Balodis ir uzdarinājuši mega šūpoles, šķiet, pāris minūtēs, skats gan uz tām, gan dalībnieku neaptrūkstošajām radošuma rezervēm līdzsvara noturēšanai ir izcils. Aigars un Jānis liek šaut pa dzīvnieciņiem, kas pārsteidzošā kārtā tiešām šogad nav viņi paši.

 

Sacensības bija stratēģiski izvietotas tādos kā divos apskrienamos apļos, mūsu apli izejam, atkal aizbraucot uz 8. posmu pie stilīgās dēlīša spēles, paēdinām visus un braucam uz otru apli.
Joprojām nelīst, nesnieg, ir mēness un zvaigznes un gandrīz silts.

 

1. punkts – Luksts un Deičs no sirds palīdz komandām – visizsalkušākais cilvēks tiek pabarots un pārējie krāj sev karmas punktus palīdzot. Sabiedrībā valda viedoklis, ka S&J daži dalībnieki turpmāk barankas izslēgs no ēdienkartes. Otrais uzdevums ir ģeogrāfijas maģistra cienīga kartes izzināšana.
Te satiekam Līgu, pārvācos mašīnā pie viņas, Krūziņš dodas risināt visādas strāvas un nejaudas lietas.
Skvotojam 4. punktā, kur krietnu laiku nav nevienas komandas. Uzdevumos – Vilnis un Jānis liek ar brīnumsvecītēm darbināt kosmosa kuģi. Savukārt Aritu vajag pabarot – visi mežā gatavo DIY popkornu grūtniecei. Fascinēja viena komanda, kas katlā iegāza eļļas devu, ar ko pietiktu pusforumcinemas.

 

Aizceļojam līdz Artim un Rihardam uz 5. punktu. Artis un Anna liek spēlēt futbolu, kurā netīšām vari spārdīt bumbu pa komandasbiedriem. Rihards ir no Pļavniekiem, uzdevums – komandai jāapgādā daudzstāvu nama iemītnieki ar našķiem.

 

Īsi pirms komandu finiša laika 6.00AM Ieva R, mans trešais šoferis, tiesnesis no 1. punkta, kurā tā arī netiku, bet tur esot bijis izcils mēmais šovs, transportē mūs atpakaļ uz Ērgļa ligzdu. Komandas finišē, mētājas, vaid, guļ, smaida, mazgājas, fotografējas un tiek apbalvotas. Ne obligāti šādā secībā.

 

– Pavasaris sākas ar Spēku un Jaudu, tas jau sen ir fakts.
– Ļoti patika jaunā sistēma – dubultposmu instrastruktūra, kas praktiski izslēdza rindas lielajos punktos.
– Stratēģija posmu apbraukāšanā šogad nekādā gadījumā perfekti nesakrita ar dažu komandu skriešanas secības stratēģiju, es pilnīgi noteikti visu laiku biju visos posmos.

Latgales ezeri un ūdrs. Otrais piedzīvojums.

Viss sākās ar Gunitas ierakstu Frīlanceru čatiņā “informācijai 22.-24.07 ir plānots laivu brauciens pa Latgales ezeriem. var sākt apdomāt, kas grib un tiek”

Pēc googledoka, PokemonGo sākuma, laivu rezervēšanas un kompānijas pašorganizēšanās 23.-25., tad pasākuma uzmešanas no Toma puses, visu ilgām alkām pēc Mordoras (jo https://uudrs.wordpress.com/2014/07/31/latgales-ezeri-un-udrs/) pienāca piektdienas vakars. Šoreiz braukšana UZ un NO notika absolūti civilizēti – ar mašīnām.

Dalībnieki veterāni –  es, Rihards, Aleksandra, Šmī, vasara, Latgales ezeri, dēles, ultrapiedzīvojums un fotovideotehnika.
Dalībnieku otrā paaudze – Gunita, Zuze, Plostniece, Roberts, Deičs, Dainis, mašīnas, prīmuss, pārējā virtuve un vēl pāris civilizācijas sasniegumi.

Rimi, Liepkalni, Elvi un esam startā – dabā pie Kastīres , kur Jašezers. Tur ir ze laipa, kas aptīta ar paklāju, vēl tur ganās zirgs, malka ir, ja meklē, visu gaļu arī var izcept, ja cep. Zuze un Dainis telti uzcēla uz ceļa, jo neviens jau nebrauks. No rīta pa iepriekšminēto ceļu kāds ļoti brauca gan, jo lieliskais Muču cilvēks atveda laivas. Pieturamies pie klasikas – divvietīgie kajaki.

 

1

 

Kamēr vienu mašīnu pārdzina uz Aglonu – finiša vietu – nodarbojāmies ar paklājiņu jogu, iekārtojāmies laivās un Ieva, Zuze un es atklājām kebabnīcu. Šmī atklāja DIY bļodu darbnīcu.

 

Pēc ~50m ezerā uzbruka svešie. Bicānu ezerā meklējām ģeokešus, atradām gan tos, gan pirmās Mordoras pazīmes.


2

Pēc tam viss bija izcili skaisti – ezeri, putni, bišķiņ Mordoras daba, ēst, maziņa Mordora, alus, wild Caterpie, ģeokaši, viss garšīgs, airēšana, diskusijas par totāli svarīgām lietām utt.

3

 

Nakšņojām uz salas, kas pieder lapsenēm.


44422

Svētdiena bija izcila – saulaināks, apnesamais šķērslis – dzirnavas, vēl savienotie ezeri, dēles, gliemežvāki, sapratne, ka pārtiku nevajadzētu pārvadāt maršrutā Rīga – ezeri – Rīga, sprints un tad nesprints līdz Aglonai, Mora apsveikuma filmēšanas kaskadieru triki, ģeokeši..


4_2
5

Tik ļoti labs brauciens.

PS.1 – maršruts bija ultravieglāks nekā iepriekšējais, Mordoras lāgā nebija.
PS.2 – lagūna ir līča paveids.
PS.3 – šis links ir lieta: http://coub.com/view/2a1ib

“Spēks un Jauda 2015” un ūdrs. Fotoreportāža.

Jau otro reizi biju nakts meža fotogrāfs fizmatu piedzīvojumu sacensībās “Spēks un Jauda” – sestdienas naktī Tukuma mežos bija atrodami 150 dalībnieki, organizatori, >30 tiesneši, mediju komandiņa, atbalstītāji, laikapstākļi un visa pasaules apņēmība nesties, mesties, sēdēt, rīkot, skriet un darīt lietas.
Reljefs bija tāds, kādu Latvijā tik bieži nebija nācies sastapt – slīkšņu purvi mijās ar stāvām nogāzēm un paugurpauguriem.

Smuko daudzo foto/video linki drīzumā parādīsies.

Nakts meža fotogrāfa piezīmes.

Paula mani ap 14tiem savāca Rīgā, aiznavigējām pēc dāvanām uzvarētājkomandām, pēc Kristas, kuru knapicītiņām iestūcījām mašīnā (jo grils un visas pirmās nepieciešamības mantas), un devāmies piedzīvojumā.

Ērgļa ligzdā Tukumā notiek kaut kāda darbība, jo daži iet uz veikalu, daži liek trasi, daži atkopjas un daži velk laiku līdz dalībnieku atbraukšanai. Palēnām sāk notikt joki un sarodas cilvēki.
Ārā bik sāk līt lietus.

Toma GoPro nesaderība ar ebreja stiku tiek tradicionāli atrisināta ar makgeivereni, visas pasaules baterijas un akumulatori ir salādēti. Noklausāmies Krūziņa tiesnešu instruktāžu un tiekam pie jauna apģērba.
Ārā līst.

Dalībnieki laiski ierodas, notiek ilgākā kapteiņu sapulce pasaulē, bet nekas, nekas, daži naktī tāpat izrādās kko nesapratuši. Atpazīstu gan dažas jau pagājušajā gadā redzētas komandiņas, gan baru vēl svešu entuziastu.
Rihards norāda, ka gandrīz visi ir uzģērbuši legingus, ko, iespējams, sauc par termo legingiem ar sporta garšu, un/bet viņš totāli atpaliek no šīm modes tendencēm, jo uzvilcis platas bikses. Ar kabatām.
Ārā sāk līt ļoti.

sj2

Komandas iziet uz startu pagalmā, izcīna kartes un dodas naktī.
Ārā ir reāls lietus.

Mediju komandiņa sadala ietekmes sfēras punktu izvietojuma ziņā, kura rezultātā Krūziņš mani un Šmitu aizved uz 5to posmu, kur tiesnešo Vilnis, Jānis, Katrīna, Uldis un Arita.
Uzdevumi – jānozāģē 3 pirkstu platuma ripiņas un jānes komandas biedri uz plāksnēm, izdarot rituālus vingrojumus. Viss notiek diezgan ātri. Ļoti spilgti atceros komandu “Irbīši”, kaut kur pie horizonta bik redzēju arī pasākuma draudzīgākās komandas titula ieguvējus “Šausmīgi lieliskos”, kuri dalīja torti, vēlāk Ieva esot pazaudējusi apavu zoles.
Secinu, ka posmā ir diezgan slikta nojume, bet nu vismaz ir.

Kādu laiku izklaidējāmies tur, un, tā kā Krūziņš neitrālā tonī ir pastāstījis, ka uz nākamo posmu varot aiziet bez nenormālas mērcēšanās Mordoras purvos, izdomājam iet uz 8to posmu pie Andreasa, Roberta un Laumas.

sj3

No sākuma sekojām kaut kādai komandai, kas beigu galā nebija pati labākā doma, jo viņi nomaldījās pāris metrus un tad līda caur slīkšņām pēc laika punkta.
Tikai nedaudz pavisam izbrienot cauri purvam un ērkšķiem, un tā, atrodam punktu, kurā, šķiet, ir ieradušās miljons komandas reizē. Uzdevumi – radiācijas noplūdes risināšana gāzmaskās un cīņa ar baloniem, izmantojot labākos ieročus pasaulē – par šķēpiem lepni dēvētas koka nūjas.
Ja radiācijas posmā redzēto komandu prasmes +/- neatšķīrās, tad šķēpos gan daži bija samērā labi vai izcili tizli.
Sāk uzsnigt.

Izrādās, ka šī posma bērzā kaut kāds vietējais bija ieurbis un milzonīgā maisā tecināja bērzu sulu. Roberts sāka cept vistu, Šmits un Lauma tikmēr uzstutēja nereāli bēdīgu nojumi, kuru vēlāk papildināja ar sienām.
Snieg ĻOTI un brīžiem novērojams pilnmēness.

sj4

Izrādās, ka Līga ir pārplēsusi mašīnu – līdz turpmākiem norādījumiem esam turpat.
Kad atbrauca ēdiens, noskaidrojās, ka Osvalds un Ģirts esot ceļā uz šejieni jau sešus simtus gadu. Bēdiņus navigējām, pūšot vuvuzellā un ruporā, bet bez sevišķiem panākumiem.

Uz šosejas beidzot atradām nereāli pārsalušus un bēdīgus abus pazudušos, kuri bija totāli nomaldījušies un vainoja kind of anonīmu komandu, kas nemākot orientēties.
Aizbraucām uz 4to punktu pie Jāņiem, Aigara, Sintijas un Plostnieces. Posmā kurpju šņores – šo gan es neredzēju komandas izpildījumā – un šaušana pa pīlēm. Ļoti patika pīļu uzdevums, mūziciņa un suns.
~Šajā brīdī putenis tā kā pazūd.

Steidzīgi visiem tika iedalīts proviants un devāmies tālāk pie Luksta, Deiča un Everitas uz 1. punktu – ziplains, pa kuru braucot, ar labākajiem pieciem darbarīkiem pasaulē jānogāž olas un “zaķītis” un dvēselīšu augstā taka. Šeit arī ir samērā daudz komandas, bet nu jau es daļu sāku atpazīt. Nojume vispār neizceļas, jo ir ~5tā punkta kopija.
Sniegs ir beidzies un lietu vairs nejūt.

sj5

Aizejam – lasi: uzrāpjamies – līdz otrajam posmam.
Tur sēž arī slavenais fizikas skolotājs Valdis Zuters, kurš uzdodas par laika skaitītāju un spēlē ģitāru. Punkta nojume izskatās pēc kaut kā, kur tiesneši plāno pavadīt nedēļu, malkas krājumi tā kā apstiprina šīs aizdomas.
Difrakcija, mati un lāzerītis totāli šķita ōsam, bet, nu, vidusskolas fizika nav tā lieta, ar ko aizraujas visa pasaule. Mārtiņam savukārt, gribējās, lai cilvēki kāpj bluķīšu kokā un to viņi arī mēģināja darīt – no tādiem, kas apķer koku un saka “Nebūs”, līdz ōsam izveicībai.
Guna pastāsta, ka tuvumā ir laika punkts ar svārstu, bet varbūt arī nē, jo komandas sūdzas. (Krūziņš vēlāk pārbaudīja, viss ar punktu bija labi).
Principā nelīst, bet no kokiem pil viss un uz zemes ir pēdējā sniega sega.

sj6

Aizbraucām uz Visziņa, Kristas un Elzas posmu ar numuru 6. Sasildījāmies pie ugunskura, cepām māršmalovus un skumām, ka nav komandu, tad komandas tomēr atnāca. Uzdevums – stāva dubļu nogāze, pa kuru jāripina baļķēni un tad tie atkal jāstiepj augšā. Otrs uzdevums – dabā ir paslēpušies putniņi un jāatrod politiķis.
Viņiem bija diezgan pieklājīga nojume, ūdenspīpe un ērtākā tikšana uz posmu pasaulē.

sj7

Līga noskaidroja, ka pārējos abos posmos īsti vairs nav komandu (bēdiņš, jo gribēju redzēt Lauras un Jāņa peldēšanas lietu), turklāt kopā izstājušās jau piecas triecienvienības, tāpēc braucām atpakaļ uz 5to posmu. Tur izrādījās, ka savu nojumi viņi nav sevišķi centušies uzlabot, jo lol nau vērc.

Atpakaļ bāzē satiekam komandiņas, visi guļ vai mētājas. Pievienojāmies kolektīvajai mētāšanās disciplīnai un gaidījām apbalvošanu. Nākamajā momentā pēc apbalvošanas visi tie pasaules cilvēki, kam mega agri vajadzēja būt Rīgā, bija aizbraukuši un tūlītējs mājupceļš nedraudēja, tāpēc varēju izklaidēties, mazgājoties rīta sniegā, jo tās Lieldienu tradīcijas.

sj8

Svētdienas, protams, īsti nebija, toties sestdienas nakts bija lie-lis-ka. Paldies!

Virtuālo nojumes diplomu iegūst Virgīnija, Guna, Mārtiņš un Valdis.

Prieks, Priekule, Priekuļi un ūdrs

Zināšanas prasa upurus. Piemēram, diskutējot par un ar likumiem jau sen apstiprinātām lietām, tiek pazaudēts laiks. Un dažu spēlētāju erudīcijas levelis citu acīs krītas.

Dārgie draugi!
Jā, Latvijā atrodas sazincik Kalniņu viensētas, čupām Strautiņu, Lejiņu, Volkovu, Bērziņu utt. utml., bet, rajonu reforma jau SEŠI SIMTI GADU (©Rainis, Karaļmeita) ir realiāte.

Latvija ir ļoti priecīga zeme – mums ir gan Priekule, gan Priekuļi. Atceries to šodien, rītdien un visas citas dienas!


priekule, priekuļi

ļoti vēla Oskaru parāde 2015 un ūdrs

Cornery_Popcorn

Nopietni strādājot visus savus darbus un brīvajā laikā aizpildot brīvo laiku ar freelance darbiem, blogs totāli ir novārtā.

Ne pavisam Pavisam, jo šeit ir tradicionālais īsviedoklis par Oskarfilmām. Diemžēl, jau sen pēc ceremonijas, bet šaubos, ka tas maina vērtējumu.

“The Grand Budapest Hotel” – sen sen bijām kinō, jo Andersons (viņa filmas gribas apēst) un ritīg smuki. Tā arī bija – nesaprātīgi glīts sapnis filma, krāsas, kadri, gaismas, spoguļattēlu, proporciju gleznas un izcila kadru dalīšana. Un krāsas vēlreiz. Turklāt stāsts arī ir jauks, kaut gan totāli tālākā plānā. Bonuss – visādā ziņā magnētiski liktenīgi šarmantais Gustavs ir Voldemorts un tur ir bataljons citu lielisku aktieru.

“Boyhood” – noskatījos, līdz ko parādījās internetos. Jāakcentē apjomīgais projekts – filmēšana notika 13 gadu periodā, aktieri esot strādājuši bez līguma (jo noteikumi), eksistēja čupa A, B, C plānu visam utt – ok, pilns internets šo mazo faktu.
Filma gandrīz ir true dokumentālais gabals; neparādījās sajūtas, ka “dzīvē jau tā nenotiek”, turklāt patika, ka varoņi attīstās, manuprāt, ticami pareizi – reizēm krasi, bet, šķita īsti un pamatoti.
Viena no jaukākajām filmām, ko esmu redzējusi kādu pāris gadu laikā.
Boyhood Oskaru nedabūja, es arī nedotu, toties ļoti rekomendēju noskatīties. Ā, māmiņa dabūja Oskaru.

“The Theory of Everything” – kad es redzēju treileri, gandrīz negribēju skatīties, bet vispārējā eiforija kkā piespieda. Mēģināju noskatīties, pārtraucu, atkal atsāku, un tā kādas trīs reizes. Laikam, sliktākā bija pirmā pusstunda, pēc tam ir ļoti labāk. Stāsts primāri veltīts cīņai ar slimību, nevis zināmā aizrobežām, tāpēc bik bōring sajūta saturiski. Bet Hokinga cilvēka atveidojums izcili izcils.

“Whiplash” – uzmanību un sasprindzinājumu izraisoša filma + lieliska mūzika + bungu solo + ļoti labi tēlojumi (labākā 2. aktiera Oskars). Īsi stāsts – jauns, labs bundzinieks grib būt labāks, sāk spēlēt elites blicē, kuras diriģents brutāli pušo visus līdz limitiem.
Filma nedaudz papēta senseju būšanu un ļauj savvaļu katra interpretācijām par pareizu audzināšanu, skološanu, talantu, konkurenci un cilvēcību. Rekomendēju noskatīties. Ļoti.

“Birdman”. Oj. Nu, šis tika pie akadēmijas Oskara. Laikam, because of reasons.
Dzīves nogurdināts aktieris dzird slavas dienu balsi (lasi: ļoti atkal bungas, tas tā kā šogad aktuāli) un tā vispārīgi mēģina atkal nokļūt slavas dienu orbitā, tikai visai nepareizi. Pārsvarā par visu, ko viņš dara, ir WTF sajūta, bet nu es neesmu izbijusi slavenība un nespēju asociēties.
+ viņam ir narkomāne meita + kaudze retardētu kolēģu + problēmas.
Jāpiemin, ka kamera visu laiku atrodas līganā non-stop kustībā, kas gan liek ar pietāti vērtēt to montāžu, gan nereāli kaitina.

“Selma” ir par melnādaino tiesībām, jo šogad tam gājienam 50 gadi. Neesmu redzējusi.

“Immitation game” – par Alanu Tjūringu un Enigmu un maziem, jauniem datoriem. Kā ģeniālas idejas, prasmes un pieejas apstrādā un vērtē sabiedrība, rādīja jau Hokinga filma. BET – mans vērtējums – Imitācijā ir gan krietni labāks scenārijs, gan īstāki tēli un lietas, gan labāks un sakarīgāks viss.
Ja ļoti daudz skatās kino, tad šeit ir savākušies ~visi Lielbritānijas pelnošie aktieri un, kā interneti brīdina, Benedikts vnk tēlo sociopātu ģēniju Šerloku Ho Alanu Tjūringu.
Bet man vispār ļoti patika, rekomendēju.

“American Sniper” – internetos vēl nav manīts, domāju noskatīties, jo ceru, ka šī nebūs tipiska kara/pēckara filma.

Vēl – esmu gatava paust visādus negatīvus komentārus, jo BigHero ieguva balvu, un tā multene ir drausmīga. Bet nu viss cits, ko redzēju arī bija samērā nē, izņemot lipīgo LEGO dziesmiņu.

Toties multeņu seriāli – Rick and Morty ir obligātā literatūra. Un citi viedokļi ir nederīgi.
Ārčera jaunā sezona ir skatāma (jo es dažām pārlēcu pāri un nezināju kā būs). Un, iespējams, jāķeras klāt Over the Garden Wall, jo visas tās AŠ rekomendācijas un izskatās ļoti disturbējoši amazing slikti.

Latgales ezeri un ūdrs

Reiz, pēc mētāšanās pie Bābelīša, aizbraucām uz AB dambi turpināt mētāties, kad arī tika izvēlēti datumi Šmī jau kādu laiku iecerētajai Latgales ezeru tūrei. Īsumā – Latgalē ir daudz ezeru, no kuriem grupas ir savienotas ar kanāliem/purviem/nav, pa kurieni ar kajakiem var tikt cauri. Lai būtu interesantāk/vieglāk/grūtāk, daļa laivotāju uz Latgali ņēmām līdzi velo (PALDIES, Tom!).
Loģistikā, naktsvietu atrašanā un maršruta uzvēlē uzticējāmies Šmī.

Dalībnieki – Šmī, Aleksandra, Rihards, Štolcers, es, Laura, Paula, Jānis Selfijs Kalniņš, visi dunduri, dēles, >30°C, vasara, Latgales ezeri un fotovideotehnika.

Piektdienas rīts
Tā kā dažiem bija darbs vai citas svarīgas vietas, kur būt, ar velo uz vilcienu 9:46 centrā ieradāmies es, Andreass, Šmī un Aleksa. Štolcers aizbrauca pēc kaut kāda Iršburgera ar brieža desu un bik pavisam nokavēja vilcienu, savu somu, protams, atstājot mums.
Vilcienā izrādījās, ka NAV nevienas pašas velo novietnes un konduktoru un pasažieru viedoklis par to, kur mums likties, smagi atšķīrās. Rihards iekāpa Jāņavārtos, (kur izkāpa visdusmīgākā tante, kurai visi riteņi traucēja visvairāk), tālredzīgi novietojās vienas durvis tālāk, sadraudzējās ar Vadimu un tika pie Brūklenes.
Apmēram Ogrē mums teica, lai labāk nākam vagonā, kur iedraudzējāmies ar citiem pasažieriem, izpētījām smagās Štolcera somas saturu un, beidzot, lēni optimizējām riteņu novietojumu, konkurējot ar būdīgiem jaunēkļiem, kuri strēba lielos alus.
Tikmēr Štolcers sagaidīja derīgu autobusu un devās Maltas virzienā.

Latgales ezeri

Stacija Rēzekne2 un pilsēta
Veiksmīgi izlēcām no vilciena, devāmies ēst vīteros saslavēto Ausmeņa kebabu (manuprāt, Kebabs Parastais Normālais) un tad laiskā/ilgā ekskursijā pa Rēzeknes centru. Rihards paziņoja, ka manam aizlienētajam ritenim jāpumpē riepas, tāpēc vēlāk iepazināmies arī ar piepilsētas benzīntanka tradīcijām un paražām sūkņu/pumpju lietošanā, kuriem ir speciāls plaukts.

Kaut kur netālu no Maltas
Jau vilcienā sadalījām mantas (5 somas, 4 braucēji). Nobraucām ~20km līdz Vertukšņai, kur Šmī vecāki gādīgi savāca lielāko mantu daļu, atbrauca Štolcers, devāmies peldēt un cienāties ar dārgāko brieža burgeri, kādu esam ēduši. Ar foto pauzi, nenormālo karstumu, komunālo pārtiku, orientēšanos Latgalē, pārbraukšanu pāri Maltai atkal, Riharda kaskadierisma triku ātri pieveicām atlikušos ~30 km līdz kempingam, kurā gaidīja naktsvieta un laivas.

Latgales ezeri1

Pirmais kempings
Saucas “Zemeņu krastiņi” – bija lieliski, izrādās, tā ir slavenā elfu māja.
Cēlām teltis, sarunājām gardas vakariņas un zemeņu dziru, mētājāmies, ārstējām Riharda kāju, gulējām uz laipas, vērojām zvaigznes, lidmašīnas, lāzeršovu un veselus 3 atpazīstamos zvaigznājus. No rīta atbrauca pārējie laivotāji, atvedot brokastu karbonādes, uzvaras šampanieti un visus citus našķus.

Latgales ezeri2

Laivošanas sestdiena
pēc ~10tiem izbraucām. Plānotais maršruts – prognozētajā divu gadu karstākajā nedēļas nogalē tikt līdz Zolvas ezeram.
Mēs nooooteikti neesam profesionāli airētāji, drīzāk profesionāli atpūtnieki, bet šis bija dienā totālā čillā veicams ~20 km maršruts. Ze elementi ir ezerus, sauksim tās par “savienojošajām vietām”, šturmēšana – Mordoras purvi, trubas, dūņas, rāva, dēles, augi, h/*%a, dunduri, slīkšņas, random virzieni utt.
Visa diena bija airēšana, peldēšana, smiešanās, laivas, laipas, peldēšana, airēšana, dēles, sauļošanās, visas pauzes, ēšana, smiešanās, airēšana utjpr.

Latgales laivas 2014

Latgales ezeri3

Otrais kempings
Kaut kāda izbijusi sporta bāze “Zolvas pirts”, kurā uzņemšana bija apm – “Ā, ieradāties, ok, teltis celiet kaut kur tajā galā, nepeldiet gan mums pārāk tuvu.”
Pēc trūdošo dubļdūņu slāņa nomazgāšanas – ēdiens, pirts, atpūta, viss forši. Gulēt teltī bija ārprātīgi karsti, kaut gan abas naktis Latgalē bija garo bikšu un jaku aukstas.

Svētdienas rīts
Katrs pamodāmies savā laikā, kad vairs nevarējām izturēt telts tropisko atmosfēru, un devāmies gulšņāt zem vienīgā tuvā koka ēnas. Kad es biju kādas 3x pārkārtojusies, pārējie sāka tiešām, tiešām mosties, iet peldēt āliņģī un apēst visas lietas.
Secinājām, ka nevaram lāga paspēt airēt vēl un vēl, tapēc laivu cilvēks mūs aizveda uz nullpunktu Zemeņos, kur mēs ar Šmī un Andreasu cepām gaļu, kamēr Laura brauca pakaļ pārējiem.

Svētdienas pēcpusdiena, vakars un nakts Rēzeknē
Lauras mašīnas grupa aizbrauca uz Rīgu; es, Štolcers un Rihards savus velo maģiskā kārtā ievietojām Šmī tēta mašīnā un gribējām paspēt uz vilcienu, kurš 16:50 esot Rēzeknē. Tā totāli nav, jo tas vilciens ir 16:16, ko mēs īsti nepārbaudījām, jo telefoni bija principā miruši.
Daudzsološi optimistiskākais transports izrādījās autobuss 02:00, tāpēc Štolcers atrada aptieku, lai apārstētu savu Lobstera efektu, mētājāmies pie Rimi, mētājāmies pie upes, metām pīlēm ēst, mētājāmies ar šķīvīti zālienā, gribējām slapstīties, bet bez telefona tas piesaista pārāk lielu vietējo uzmanību, izbaudīju, kā ir sēdēt sardzē tumsā, jo Andreass un Rihards aizmiga, beidzot iekļuvām gulēšanai neērtākajā autobusā pasaulē, kas tomēr uzņēma mūsu velo, un ~pēc 6iem nonācām Rīgā.

Latgales laivas 2014 16

Atziņas:
Tik Ļoti Laba Nedēļas Nogale;

Šmī organizētie piedzīvojumi ir tiešām Piedzīvojumi. Papildus visam Foršajam bija arī karstākā nedēļas nogale LV + Āfrikas cūku mēra karantīnas zona (par kuru gan absolūti nekas neliecināja un nebrīdināja, ja neskaita mazu A4 lapiņu kkur Rēzekne2 stacijā);

B+ asinis uzvar dēļu piesūkšanās skaita sacensībā;

Es ceru, ka dabūšu īstu diplomu Riharda telts nojaukšanas profesionālajā disciplīnā;

Izvēloties šos maršrutus, rekomendēju sākt laivot jau 5dien un ilgāk baudīt laivošanu, jo transfērs uz Rīgu var nebūt teleports.

Gaismas pils un ūdrs. Fotoreportāža.

Internetos plaši skanēja ziņas par Gaismas pili un to, ka tā tiek visu laiku atklāta un apmeklētājiem atvērta, turklāt non-stop tur notiek visādas izstādes un slēgtie pasākumi. Skaidrs, ka jāiet izlūkos – otrdien pirms kora savācās paraugapmeklētāju grupa!

Telpas ir plašas, ar betona, stikla un koka apdari. Interjers:

gaismas pils4

gaismas pils3

Instrukcijas kā uzvesties:

gaismas pils2

Palešu kalni, visādi smuki kartoni un maisi:

Collages

Praktiskais latvietis un durvis:

gaismas pils
Apskatījām gleznas izsolei un divas fotoizstādes. Apmeklētājiem šobrīd ir atļauts kāpt līdz trešajam stāvam, dažas lasītavas ir vaļā. Satikām Linardu, kurš visu laiku, kamēr staigājām apkārt, nostāvēja reģistrācijas rindā:

gaismas pils3

Izmēģinājām gan eskalatoru, gan parastās kāpnes, gan liftu. Pirmo stāvu (vai visu lielo vidustelpu, vai pusstāvu, vai es nesapratu ko īsti) tur dēvē par mezonīnu. Pievieno vārdu krājumam un nejauc ar ātriju!

Viss šķiet tāds pusgatavs un sasteigts, bet gan jau pēc tās vēl vienas atklāšanas, ko smalki sauc par inaugurāciju, būs jāaiziet vēlreiz – skats no augšas palika neredzēts.

“Spēks un Jauda 2014” un ūdrs. Fotoreportāža.

Fizmatu piedzīvojumu sacensības “Spēks un Jauda” notika sestdienas naktī, Carnikavas mežos. Līga mani uzrunāja gatavot plakātus un diplomus (kā ik gadus, ok, trešo reizi) UN būt par trases fotogrāfu (pirmo reizi). Trases bildes fizmati.lv šeit un šeit.

Pasākums bija kolosāls, laikapstākļi ideāli, mediju komandiņa – lieliska. Naktī mežā blandījās tieši 110 dalībnieki, orientējoties, meklējot posmus, pildot uzdevumus, ēdot, smejoties, skrienot, sacenšoties utt. utjpr., vismaz 24 tiesneši, bargi un bezgalīgi godīgi tiesājot + organizatoru un palīgu bariņš, kuri organizēja un izpalīdzēja.

Gan jau dalībnieku stāsti ir krāšņi un izteiksmīgi. Jūsu uzmanībai – šeit – random momenti un novērojumi no meža fotogrāfa:

S&J pēcpusdiena.
Laura mūs savāc Alfā, secinām, ka kavējam tiesnešu sapulci, bet, atrodot Ērgļa ligzdu, nekas nav nokavēts un viss ir procesā.

Sapulcējas tiesneši

Sapulcējas tiesneši

Līgas 20vietīgais  pilnpiedziņas džips

Līgas 20vietīgais pilnpiedziņas džips

Tieku pie Ze īsās instruktāžas par Visziņa fotoaparāta auto režīmu.

Seko ilga gaidīšana/izbraukumi uz mežu, kamēr ierodas dalībnieki, tiek līdz startam un aizskrien piedzīvojumā.

Mediju komandiņa - es un Osvalds, Pēteris bildē

Mediju komandiņa – es un Osvalds, Pēteris bildē


Gaidot atrodam stratēģiski novietotus skolēnu domrakstus. Vienā pa puslapu bija programmēšanas kods. Vēl viens saucās “Radošā krīze” – dziļas eksistenciālas mokas par jābūtību.

Zvans no Sandara, kurš lika iet nopirkt viņam desu. Godam uzdevumu izpildīju un gandrīz neapjuku pie izvēles bagātības. Lauma Carnikavas veikalā atrada grēdu ar emo lellēm.

S&J nakts.
Īsi biju 1. punktā – uguns signāli bunkurā un plastalīns. Ar Līgu – atpakaļ ejot – nemaz, nemaz nenomaldāmies no ceļa.

Tieku uz 3. punktu, kurā jāmet šķēpi un jātiek pāri bezdibenīgam bezdibenim. Sandara uzdevuma apraksts bija pasakains, ar katru nākamo komandu tas tapa detaļām bagātāks un plašāks.

Komanda, laikam "Jaudīgais Piecinieks", klausās uzdevumu

Komanda, laikam “Jaudīgais Piecinieks”, klausās uzdevumu

Ierodas komanda “Krūšu inspekcija”, kuri bija dāsni ar visu un, kad jautāju kur kotletes un karbonādes, tiešām Šmī iedeva milllzonīgu karbonādi, garnētu ar sīku maizes šķēlīti.

Ierodas komanda (Update – komanda “Nu čau, mazā!”), kura pastāsta, ka pamanījās iedarbināt signalizāciju kaut kādam meža vidū esošam bāram.

Par čevitiem var viegli piedabūt cilvēkus stiept malku un kurināt ugunskurus:

aDSC_0223

Izcēlās dažas bēdiņu komandas, kuras līdzi paņēma karti, pildspalvu un ūdens pudeli(varbūt) un pamanījās šo pašu ekipējumu pazaudēt. Un otri bēdiņi – kuri mežā līdzi paņēma, laikam, visu savas virtuves saturu.

3. punktā es sabiju ilgi, loģistikas labirinti beigās aizveda uz 5. punktu. Tur satiekam smaidīgu Eglīti un tikpat smaidīgu Aigaru, kuri priecīgi stāsta kā pa viņiem šauj. Posma reljefs ir viltīgi izraibināts ar kādu metru dziļām bedrēm.

Roberts ir izgatavojis/nozāģējis grandiozu risinājumu vistas cepšanai.

Vista uz iesmiņa

Vista uz iesmiņa

omnomnomnivōrs

omnomnomnivōrs


Vēl barakās Roberta uzdevumā ir pamanāma nepanesama indīga smirdoņa, jo gruzdēt var viss un visu laiku, īpaši kkāds porolons.

Secinām, ka daži citi punkti taču ir tepat blakus un sākam ilgo ceļu kāpās 5.-6.-7.-8.

6. punkts man šķita visātrāk izpildāms – slēdzīšu tilts un tīkls ar atslēgām, bet es pabiju tikai sešos no visiem astoņiem.

Smaidīgi 6. punkta tiesneši...

Smaidīgi 6. punkta tiesneši…

...un kādas dalībnieku komandas pārstāvis 6. punktā

… un kādas dalībnieku komandas pārstāvis 6. punktā

Satiekam pagurušu komandu, kas velkas pa stigu un saka, lai viņiem nenāk tuvumā, jo iekrituši kanalizācijā(?).

7. punktā viens uzdevums bija pilnīgs kosmoss – no priedes galotnes brīvajā kritienā jālec pēc alus pudeles. Luksts un Deičs nodrošināja Piedzīvojumu.

Lēciens pēc alus

Lēciens pēc alus

8. punkta atrašana bija H#6^1, kaut mūs tur aizveda. Līdām cauri HR#$7^ ar ērkšķiem, vēlāk, protams, izrādījās, ka kkur ir taka.

Kaps kāpās ugunskuram

Kaps kāpās ugunskuram

Viszinim ir fantastiska magnētiskā soma, kas turas pie mašīnas durvīm.

S&J rīts.
Kkad pēc saullēkta tiekam atpakaļ Ērgļa ligzdā. Cilvēki var aizmigt visur, bet visērtāk noteikti ir uz grīdas sporta zāles vidū.

Sastopu zombijveidīgas būtnes, kuras attāli atgādina naktī satiktos tiesnešus un dalībniekus.
Ieraugot čipsus, viss bars atdzīvojās un naski desoja pakaļ.

3. punkta tiesneši

3. punkta tiesneši

Balvas

Balvas

Svētdienas principā nebija.
Paldies visiem, ar šo nedēļas nogali ir oficiāli atnācis pavasaris un var sākt darīt visas foršās lietas!

Zaļš-sarkans un ūdrs

Nesen, nodarbojoties ar Jauno Fiziķu skolas (JFS) kārtējo plakātu un paralēli pārlūkojot internetu dzīles par tēmu, nejauši uzgāju dārgakmeni – šo rakstu.
Tas, ko es nodomāju, bija apmēram “Āāā, kāpēc es to pārsvarā esmu ignorējusi, kaut zinājusi un dzirdējusi ne reizi vien. Viss ir loģiski un acīmredzami. Damn, dažiem acīmredzami.”

Zaļš-sarkans skalas, krāsu redze un izrietošās problēmas, kuras visiem dizaineriem, radot savus labākos projektus pasaulē, būtu jāņem vērā. Ļoti. Uzreiz atzīstos – iepriekš neesmu pārbaudījusi, kā izveidotie grafiskie risinājumi izskatās daltoniķiem u.c., tāpēc ar aizrautību ķēros pie tālākas izpētes un eksperimentālā darba.

Ļoti īsi iz internetiem – cilvēku acīs ir nūjiņas (reaģē uz gaismu) un vālītes (atbild par krāsu redzi). Vālītes tumsā īsti nestrādā, tāpēc naktī viss šķiet melnbalts. Gandrīz visa informācija smadzenēm nāk no vālītēm, kuras uztver trīs veidu frekvences – īsos viļņus (zils), vidēja garuma viļņus (zaļš) un garos viļņus (sarkans).

Problēmas ar krāsu redzi (spēja atšķirt gaismas viļņu garumu) esot ap 8% vīriešu un ap 0,5% sieviešu (jo X hromosoma), jeb apmēram 1 no 12 cilvēkiem jā, bija domāts vīriešiem. Gandrīz visiem viņiem ir traucēta zaļš-sarkans uztvere (t.i., smagākajos gadījumos viss ir netīri dzeltenbrūnos toņos + zils, nav violetās krāsas, bet parasti krāsas nav tik spilgtas un toņus ir grūti nošķirt). Retāk sastopamas ir konkrēti zaļās vai sarkanās krāsas saredzēšanas problēmas, savukārt bēdu lejā bez zilās un dzeltenās krāsas dzīvo tikai 1 no 10 000 indivīdiem (šajā gadījumā X hromosomai ir dominantā pazīme). Ja nav faila, 10 000 ir ~pilna arēna Rīga.

Jau gandrīz pirms 100 gadiem eksistēja krāsu redzes pārbaudes testi, slavenākais, droši vien, ir Ishihara Color Test, kur jāredz cipari vai līnijas, kas veidojas no krāsainiem aplīšiem:


testa bildes

Tie, kas apskatīja iedvesmas rakstu, jau redzēja bēdīgās zaļš-sarkans skalas, kurās krāsai tiešām, TIEŠĀM ir nozīme, nevis tā ir dizaina elements. No vienas puses – vismaz 90% cilvēku redz visu tieši tā, kā tu gribi, no otras – tikai 90%. Tagad iedomājies dižpilsētu metro/satiksmes kartes. Melnbaltas.
Sāc saprast problēmu? Ok, pavisam melnbaltu pasauli redzot ap 700 cilvēku uz planētas.

Eksperimentālā daļa – kā tad vēl pasaule izskatās? Simulatoru rīku līderos google bija kkāds rosols; es, lietojamība un ātrums pārbaudēm rekomendē šos: vischeck.com, color-blindness.com un aspnetresources.com. Teorētiski eksistē vēl kaudze resursu, bet, kā saka sentēvu paruna – ja tu neesi google pirmajā lapā, tevis praktiski nav vispār.

Apstrādājot plakātu, kas tēmu aizsāka (un, laikam, popularizējot JFS) ar COBLIS:

plakats 11

plakats 22

Aplūkojot Ishihara testa apli un dažu gardumu izskatu (randoms iz mājas pieliekamā, kurš nav pielikts pilns), ar spēcīgām krāsu redzes problēmām – vischeck simulators:

jogggurts

riiisi

fannnta

aaapli
aaaalus

Skaidrs, ka ne jau tik atšķirīgi/sabojāti redz visi, kam ir nedienas ar krāsām. Un nen jau uzreiz visi metīsies labot dizaina risinājumus. Tomēr – turpmāk manā TO DO iekļautais un rekomendētais:
– aizmirst, ka tikai(!) pēc krāsas vien drīkst kko grupēt;
– dot priekšroku zils-oranžs, melns-balts, zaļš-rozā skalām, ja var – ieviest papildsimbolus, rakstus un ķekšus;
– pārbaudīt savus veikumus.

Starp citu – ja kādam NAV ienācis prātā jautājums par luksoforiem – cilvēki daļēji iemācās kur atrodas kas, daļēji iegaumē, kurš viņu krāsu tonis saka “Brauc!” un kurš “Stāvi!”, daļai luksoforu tiek pievienotas papildkrāsas – sarkanais ir tāds kā biešu rozā un zaļais ir zilgans. Dažas valstis papildus lieto ģeometriskas formas. Baumo, ka Turcija, Rumānija un Singapūra vispār neļauj iegūt autovadītāja apliecību tiem, kam ir smagi bojāta krāsu redze.

Pieaugušie kaut kā tiek ar visu galā. Ok, varbūt īgni saviebj seju, kad kārtējais meistars liek viņu acīm degt. Lai nu kā, esmu pārliecināta, ka visi, kuri izstrādā košus un krāsiņām pārbagātus VISU, īpaši mācību materiālus, zina, ko dara: mīļš pārsteigums tavām acīm

Oskaru parāde 2014 un ūdrs

19_audience-laughing-movie-theater

Kamēr daži sajūsmināti baudīja sesiju, es arī centīgi rosījos un mēģināju sasniegt uzstādīto beztermiņa mērķi – noskatīties Oskarfilmas. Subjektīvs verdikts, ar spoileriem, tādā secībā, kādā skatījos:

Gravity – pārsvarā liels nē, bet ir daži smieklīgi momenti.
Filma par kosmonautiem un katastrofu/bēdiņu kosmosā, relatīvi tuvu Zemei, kur Sandrai Bulokai nesanāk apm nekas, bet teorētiski veicas. Plus tur ir Džordžs Klūnijs. Plus smuki skati. Mīnus saprāts. Man nav ne mazākās jausmas, kāpēc cilvēkiem patīk un kā šīs gabals ir ticis līdz nominācijai.

Wolf of Wall Street – tā ar Di Kaprio galvenajā lomā. Loma piestāv viņam un viņš lomai. Diezgan balstīta uz patiesiem notikumiem par biržu, akcijām, visatļautību un lielu naudu. Filma ir ar jaudu, vērienu un iespaidīgu ilgumu – 3 stundas. Starp citu – fascinējoši ir paskatīties kā tika nostrādāti vizuālie efekti atbilstoši laikmetam un iecerēm. Iesaku noskatīties.

Her – par tuvu, hipsterīgu eko nākotni, kurā operētājsistēmai piemīt mākslīgais intelekts un galvenais varonis iemīlas tajā. Vai viņā. Man patika, jo padomāt par AI tēmu man vienmēr ir paticis. Vēl Viņa ļoti līdzinās Endera Džeinai (no nākamajām grāmatām). Skārleta Johansone ar savu balsi veic fantastisku darbu. Plus pārdomāta, glīta darbības vide, filmas veidotāju izmanība ar detaļām un skaista mūzika. Beigas gan ir paredzamas, bet tas īpaši netraucē. Iesaku noskatīties.

12 Years a Slave – ASV ziemeļdaļā tikko ir +/- atcelta vergturība, brīvo Solomonu nolaupa civilizācijai un ģimenei un pārdod plantāciju overlordiem (Benediktam). Pēc 12 gadiem viņš satiek Bredu Pitu un pie brīves debess atkal uzaust Saule. Ja nav lasīts Krusttēvs Toms un tamlīdzīgi darbi/filmas, šī ir must see. Ja ir, filma tik un tā neliks vilties – balstīta uz patiesiem notikumiem, čupa pazīstamu labu aktieru, spēcīgs stāsts. Iesaku noskatīties.

American Hustle – par blēdībām un blēžiem, tiem, kurus viņi apkrāpj, un tiem, kuriem ar viņiem jādzīvo. Varoņi ir rakstīti konkrētiem aktieriem, tāpēc tas, ka visi tēlo amazing, nav pārsteigums. Pati filma ir viegla, skaista, izklaidējoša, it kā arī saturs eksistē, bet tas arī viss. Šķita par garu, par daudz blingu, par maz saturīga satura.

Captain Phillips – Toms Henks Somālijas pirātu gūstā. Filma pēc īstā kapteiņa Filipsa atmiņgrāmatas. Dzīvē gan neesot bijis kā grāmatā, bet Holivuda ražo varoņeposus. Toms ir lielisks. Somālijas aktieri ir cienīgi pretspēlētāji. Amerikāņu spēki perfekti izpilda visus stereotipiskos pieņēmumus par amerikāņu spēkiem. Kameras darbs gan pārcentīgi liek justies tā, it kā tu būtu turpat blakus uz ūdens un gribētu ieēst dzelteno tabletīti.

Dallas Buyers Club – samērā izlaidīgs elektriķis/kovbojs uzzina, ka viņam ir AIDS un ārsti prognozē vēl 30 dienas dzīves baudīšanai. Pēc veselīgas uzdzīves, neapstiprināta medikamenta lietošanas, vēl neapstiprinātāku medikamentu/vitamīnu lietošanas (bet šitie pēc Meksikāņu daktera ieteikuma), kovbojs pēc pāris mēnešiem atgriežas ASV un sāk puslegāli tirgot to otro – labāko – ņammu kombināciju. Visam pa vidu ir medicīnas ļauņu shēmas, aizspriedumaini homofobi, birokrātijas līkloči un vēl visādi notikumi.
Metjū Makkonohija (ja tā to tulko) tēlojums ir absolūts kosmoss, Oskaru es dodu viņam. Spēcīga filma, iesaku noskatīties.

Philomena – Džūdija Denča tēlo pavecu kundzi, kurai jaunībā sevišķi neveicās – viņa dzīvoja klosterī, bet pamanījās tikt pie bērna, bērnu pēc pāris gadiem aizadoptēja kaut kur, tagad, pēc 50 gadiem, viņa grib dēlu atrast. Atrašanā palīdz nedaudz cinisks žurnālists. Filmu lielisku padara dialogi, komentāri un replikas, Džūdija un, manuprāt, izcils balanss starp drāmkomēdijdetektīvstāstu. Turklāt, patiesu stāstu.

Pie Nebraska un vēl neesmu tikusi, noskatīšos – papildināšu.
Tā kā Merila Strīpa un Džūlija Robertsa ir izvirzītas Oskariem, redzēju August: Osage County. Drāma par dzīvi, ģimeni, dziļiem laukiem un bojātām savstarpējām attiecībām. Merila ir elku elku elks un talantu talantu talants. Džūlija gan droši vien nedabūs Oskaru. Vēl tur ir Benedikts, damn, dodiet vēl Šerloku!

Starp citu, gaidīto filmu sarakstam pievienojies arī latviešu grāvējs Džimlai Rūdi Rallallā! Paldies Ramūnam par info, reklāmas rullītis sola ko leģendāru, brienam uz kino!