Nesen, nodarbojoties ar Jauno Fiziķu skolas (JFS) kārtējo plakātu un paralēli pārlūkojot internetu dzīles par tēmu, nejauši uzgāju dārgakmeni – šo rakstu.
Tas, ko es nodomāju, bija apmēram “Āāā, kāpēc es to pārsvarā esmu ignorējusi, kaut zinājusi un dzirdējusi ne reizi vien. Viss ir loģiski un acīmredzami. Damn, dažiem acīmredzami.”

Zaļš-sarkans skalas, krāsu redze un izrietošās problēmas, kuras visiem dizaineriem, radot savus labākos projektus pasaulē, būtu jāņem vērā. Ļoti. Uzreiz atzīstos – iepriekš neesmu pārbaudījusi, kā izveidotie grafiskie risinājumi izskatās daltoniķiem u.c., tāpēc ar aizrautību ķēros pie tālākas izpētes un eksperimentālā darba.

Ļoti īsi iz internetiem – cilvēku acīs ir nūjiņas (reaģē uz gaismu) un vālītes (atbild par krāsu redzi). Vālītes tumsā īsti nestrādā, tāpēc naktī viss šķiet melnbalts. Gandrīz visa informācija smadzenēm nāk no vālītēm, kuras uztver trīs veidu frekvences – īsos viļņus (zils), vidēja garuma viļņus (zaļš) un garos viļņus (sarkans).

Problēmas ar krāsu redzi (spēja atšķirt gaismas viļņu garumu) esot ap 8% vīriešu un ap 0,5% sieviešu (jo X hromosoma), jeb apmēram 1 no 12 cilvēkiem jā, bija domāts vīriešiem. Gandrīz visiem viņiem ir traucēta zaļš-sarkans uztvere (t.i., smagākajos gadījumos viss ir netīri dzeltenbrūnos toņos + zils, nav violetās krāsas, bet parasti krāsas nav tik spilgtas un toņus ir grūti nošķirt). Retāk sastopamas ir konkrēti zaļās vai sarkanās krāsas saredzēšanas problēmas, savukārt bēdu lejā bez zilās un dzeltenās krāsas dzīvo tikai 1 no 10 000 indivīdiem (šajā gadījumā X hromosomai ir dominantā pazīme). Ja nav faila, 10 000 ir ~pilna arēna Rīga.

Jau gandrīz pirms 100 gadiem eksistēja krāsu redzes pārbaudes testi, slavenākais, droši vien, ir Ishihara Color Test, kur jāredz cipari vai līnijas, kas veidojas no krāsainiem aplīšiem:


testa bildes

Tie, kas apskatīja iedvesmas rakstu, jau redzēja bēdīgās zaļš-sarkans skalas, kurās krāsai tiešām, TIEŠĀM ir nozīme, nevis tā ir dizaina elements. No vienas puses – vismaz 90% cilvēku redz visu tieši tā, kā tu gribi, no otras – tikai 90%. Tagad iedomājies dižpilsētu metro/satiksmes kartes. Melnbaltas.
Sāc saprast problēmu? Ok, pavisam melnbaltu pasauli redzot ap 700 cilvēku uz planētas.

Eksperimentālā daļa – kā tad vēl pasaule izskatās? Simulatoru rīku līderos google bija kkāds rosols; es, lietojamība un ātrums pārbaudēm rekomendē šos: vischeck.com, color-blindness.com un aspnetresources.com. Teorētiski eksistē vēl kaudze resursu, bet, kā saka sentēvu paruna – ja tu neesi google pirmajā lapā, tevis praktiski nav vispār.

Apstrādājot plakātu, kas tēmu aizsāka (un, laikam, popularizējot JFS) ar COBLIS:

plakats 11

plakats 22

Aplūkojot Ishihara testa apli un dažu gardumu izskatu (randoms iz mājas pieliekamā, kurš nav pielikts pilns), ar spēcīgām krāsu redzes problēmām – vischeck simulators:

jogggurts

riiisi

fannnta

aaapli
aaaalus

Skaidrs, ka ne jau tik atšķirīgi/sabojāti redz visi, kam ir nedienas ar krāsām. Un nen jau uzreiz visi metīsies labot dizaina risinājumus. Tomēr – turpmāk manā TO DO iekļautais un rekomendētais:
– aizmirst, ka tikai(!) pēc krāsas vien drīkst kko grupēt;
– dot priekšroku zils-oranžs, melns-balts, zaļš-rozā skalām, ja var – ieviest papildsimbolus, rakstus un ķekšus;
– pārbaudīt savus veikumus.

Starp citu – ja kādam NAV ienācis prātā jautājums par luksoforiem – cilvēki daļēji iemācās kur atrodas kas, daļēji iegaumē, kurš viņu krāsu tonis saka “Brauc!” un kurš “Stāvi!”, daļai luksoforu tiek pievienotas papildkrāsas – sarkanais ir tāds kā biešu rozā un zaļais ir zilgans. Dažas valstis papildus lieto ģeometriskas formas. Baumo, ka Turcija, Rumānija un Singapūra vispār neļauj iegūt autovadītāja apliecību tiem, kam ir smagi bojāta krāsu redze.

Pieaugušie kaut kā tiek ar visu galā. Ok, varbūt īgni saviebj seju, kad kārtējais meistars liek viņu acīm degt. Lai nu kā, esmu pārliecināta, ka visi, kuri izstrādā košus un krāsiņām pārbagātus VISU, īpaši mācību materiālus, zina, ko dara: mīļš pārsteigums tavām acīm
Advertisements