Kā Ģirts aizrādīja – sen nekas nav aprakstīts. True, true. Ūdrs bija bik aizņemts ar zinātni un ziemu, janvāri un pāris darbiem, un studiju programmu vērtēšanu, un semināriem, un februāri, un konferencēm, un gatavošanos citām konferencēm, un lekcijas gatavošanu MMU, bet tas laikam by default neskaitās interesanti.
Bet, BET, Ūdrs paspēja baudīt kulturālus pasākumus – “Mirušās dvēseles” Nacionālajā, Rīgas Improvizācijas Teātris Splendidā, “Vectēvs” Jaunajā, Kolka, Bergmans, daudz cita kino, rabl rabl. Un man kaut kā liekas, ka kultūras uzņemšana triecientempā ir ritīg forša.

~Recenzijas Ūdra gaumē. Nehronoloģiski.

Mirušās dvēseles
Sākumā un beigās tāds kā miegainums, bet pa vidu jutu azartu un bija bauda skatīties kā aktieri, kā liekas, paši diezgan priecājās uz skatuves. Man patika Gogoļa stāsts.
Obligāti draugiem, radiem un paciņām jāatgādina, ka izrāde bez starpbrīža. (Paldies Madarai un viņas informatoram!)

RIT
Es biļetes laimēju, sen nekas nebija laimēts, jutos priecīga. Bija forši un smieklīgi, patika kā vadītājs, laikam, strādā ar publiku. Varbūt bēdiņš, ka labākais joks, vismaz priekš manis, atskanēja jau pašā sākumā. Ok, garā versija, stāsts tāds – vadītājs lūdz publikai patiesi atbildēt uz dažiem dvēseli izzondējošiem jautājumiem (nu tur pateikt, kurš labāks masieris – Rihards vai Žanis? Kura labāk gatavo omleti – Maiga vai Olga?) Un tad jānosauc pāris lietvārdi ar “Z”, tad darbības vardi ar “D”; visi smej, smej, bet latviešu tautas mīkla +/- tiek izveidota. Tā skan:
Driblē kā zebra,
Domā kā zibens un
Dejo kā zvaigzne. Kas tas ir?”
Un gandrīz momentā balss no zāles stūra sauc – Māris Grigalis! :D
Paldies Inesītei par kompāniju!

Vectēvs
JRT, Vilis Daudziņs
Man patika izrāde. Ar vieglumu iznest traģismu – nepārspīlējot, neliekuļojot, neapvainojot, nekritizējot, vnk pastāstot.
Taču man nepatika lielā daļa publikas, kas vnk truli smējās katrā brīdī, kurā ķip varēja – atskanēja lamuvārds vai kaut kas par kara šausmām, vai badu, vai tanku.

Kolka K
Ok, Rīgā tā laikam iet zem kumēdiņš un katrā mazmiestā zem doķene. Latviešu (starp citu, lietuviešu arī, Ramūns var teikt, ko grib, es redzēju Tadu) kino ir diezgan pusbaudāms, sajūta, ka aktieri spēlē teātri, vienīgā atšķirība – nevis uz skatuves, bet pļavā/mežā/uz ielas/vatever. Bet LATVIEŠU ir un paliek must see statusā, jo apm retāk kā referendumi Ziemassvētki.
Vairāki momenti bija jumtu nesoši, es ceru, ka kulta statuss tiks vismaz pāris frāzēm.

Bregmana cikls Ksunī
Oj, šis bija vnk wow, Andreass teica, ka jāiet, kkur dabūja biļetes un mēs gājām. Izrādās, tur ik sestdienu notiek zviedru režisora Ingmāra Bergmana divu filmu parādīšana, pirms dubultseansa par tām pastāsta spoilo lektori kino eksperti. Mūsu pieredze bija trakoti jautra, jo lektors stāstīja, izstāstīja; tad bija it kā jārāda filmu, bet rādīja filmas fragmetus, cilvēki tā kā kļuva tramīgi, tā kā nesaprata, kas notiek; tad tie fragmenti beidzās (pēc kādas pusstundas vismaz) un tad rādīja filmas īsto versiju. Kāpēc jau pēc pāris min visu nesalaboja, man nav skaidrs, bet vairs tur negribu iet.
Pati filma – Septītais zīmogs – bija gana laba un pirms tam dzirdētie spoileri man (lasīt: ritīg nezinošam mietpilsonim, kas nepārzina visu zviedru kino) īstenībā palīdzēja saprast kas kur ar ko ko dara.
Vēl mīnusi – bija drausmīgi auksts, Andreass gandrīz aizmiga.

Oskari
Ārtistu es neesmu redzējusi, es esmu viena no Tiem. Ja noskatīšos, apsolu komentēt pa labi un pa kreisi. Atrunai – mēmās filmas Ūdrs ir redzējis ne vienu vien. Melnbaltās arī.
Pārējās?
The Descendants – nekās Tāāāaāds, bet var skatīties, ir diezgan izklaidējoši.
Extremely Loud & Incredibly Close – N/A
The Help – pēc treilera noskatīšanās es varbūt gaidīju ko citu, bet anyway – bija tiešām laba filma.
Hugo – smuka
Midnight in Paris – stilīga, daudz labāka, kā šķiet/tiek gaidīts
Moneyball – apm sākām, nevarējām skatīties tālāk, līdz pusei netikām.
The Tree of Life – nenodari to sev! Drausmīga @$#@Q%@%$^. Zināji, ka eksistē Diskaverī čanels? Un internets? (PS – šo filmu man nesaprotamā veidā mēdz salīdzināt ar Melanholiju, bet M. man patika nesalīdzināmi labāk)
War Horse – Oj, mēs ar Madaru sakodām zobus un, asarām plūstot, sirdij strauji sitot un elpai aizsitoties ik spriedzes momentā, šo nervus kutinošo triecējtrilleri noskatījāmies. Patvaļīgi atsaucoties uz IMDb atsauksmi – Lesija satiek ierindnieku Raienu un fonā skan episka mūzika.

Starp citu, Rango ir tiiik foooršs (ļoti maziņajiem bērniem gan vēlams to nerādīt), man prieks, ka viņi dabūja Oskaru!