Man (Kristīnei arī) ir, ko teikt. Par koru lielajiem pasākumiem – konkrētāk par “Meistars. Dziesma. Leģenda.” koncertu Rīgai 810 svētku ietvaros, nekonkrētāk par šādiem pasākumiem kopumā.

Ievada atkāpe – manuprāt, skatītāji un klausītāji parasti dalās divās daļās – vieni samaksā savus +/-5 Ls, principā gaida Ze Dziesmas – Saule, Pērkons, Manai Dzimtenei, Gaismas pili, Lauztās priedes utt. Tā kā tās masu Mežaparka koncertos tiek izpildītas, klausītājs parastais ir priecīgs un iet mājās/paliek sadziedāties/iet satikt savējos/iet ēst gardus ēdienus un dzert tikpat gardus masu pasākumu dzērienus/dzied tramvajos Nē minorā/…
Otro grupu raksturo kaut kāda nebūt lielāka pieredze vai vēlmes – kāpēc koncertu apmeklēt/skatīties/piedalīties – šeit jau ir cilvēki, kas ir spējīgi spriest par kvalitāti (Ar uzvaru spējīgi spriest, nevis kliegt “un kas tā vispār par skatuves aizkaru diegu krāsu, man nepatīk, šis pasākums ir izgāzies”). Ar kvalitāti – kas varbūt nav īsti precīzs vārds, iesakiet labāku – es saprotu gan skaņu, gan kameru darbu, gan gaismas, gan pauzi pirms sākšanās, gan pasākuma vadītāju izvēli, gan dziesmu sakārtojumu, gan tērpus, gan visu pārējo – lietas, ko ievēro tad, kad ar Sauli un Dzimteni vien nepietiek, lai grimtu nostaļģiskā ekstāzē vai pirmoreiz dzirdētā skaņdarba jūsmā.
Es esmu kora dziedātājs, tas nozīmē, ka šajā dalījumā esmu pie otrās grupas – koncertā, esot uz skatuves un dziedot, un mēģinot pēc iespējas vairāk darīt, lai tie, kas nāk skatīties/klausīties gūtu prieku, gandarījumu un kaut kādu nebūt baudījumu – kā lielākoties dara viss kopkoris koncertā. Vienmēr. Neatkarīgi no tā, kā gājis mēģinājumos, iepriekšējā vakarā un pusdienās.

 “Meistars. Dziesma. Leģenda.” subjektīvi objektīvais verdikts.
Kas man tiešām patika:
– skatuves noformējums – kuģis;
– nelija lietus aumaļām;
– bija gana daudz tramvaju uz centru;

Kas man tiešām nepatika:
– kora dziedātāju uztveršana par maziem, daudziem, labiem korejiešu vergiem – no organizatoru puses;
– skaņotāju darbs (likās, ka viņi neko īsti nedara. Vai ļoti nemāk);
– kora dziedātāju uztveršana par stulbiem, bagātiem korejiešu vergiem, kas pārtiek no dziedāšanas – atkal no organizatoru puses;
– koncerta beigu beigas/kora-ČP sadziedāšanās(?) daļa, kas izpaudās kā zaļumballīgs koncertiņš

Internetā atrodamā informācija:
par svētku kopējām izmaksām, kur arī teikts, ka M.Dz.L. ģenerālsponsorē Rīgas Brīvosta, neRīgas koriem Statoils transportu, info te , nekādu publiski pieejamu tāmes nav atrodamas – kāds pārsteigums. Ir gan precīza  informācija, ka tehniskais aprīkojums estrādē izmaksājis 12 000 Ls. Un 25. augustā runāšot par tāmi – tas ir kā, pat domniekiem tas ir slepens dokuments, kuru apstiprina nevienam neko nezinot?

Bet koristiem pašiem bija jāpērk zilā grāmatiņa, pašam jātiek uz kopmēģinājumiem – kuri gan bija salīdzinoši maz un īsi, izņemot piektdienas vakaru, kad Rīgas kori varēja lietū sēdēt līdz nemaņai un sestdien visu dienu – tad ēst nedeva nemaz, par brīvu varēja dabūt ūdens pudelīti pirms koncerta. Savukārt skatītāju biļetes maksāja 3-20 Ls. Izmaksas – apsargu bari, autoratlīdzības miljoni, milzīgi honorāri māksliniekiem par 2 dziesmām… Es, protams, saprotu, ka viss maksā, bet ja jau izreklamēts lielkoncerts, kurā, kā rādās, ir ne tikai ģenerālsponsori un sponsori un atbalstītāji, bet arī peļņa (parēķiniet paši, ja vidēji biļetes tomēr bija 5-7Ls), kāpēc nevarētu visu rīkot cilvēcīgāk un profesionālāk. Ne jau pirmo reizi.

Vēl viens izcils piemērs bija jūnijā Lietuvā notiekošie Gaudeamus studentu dziesmu svētki, kur ir milzīga dziedātāju un dejotāju masa, kas jākoordinē, jādiriģē, jāizguldina un jābaro. Ēšana tur vēl tagad izsauc dzīvas atmiņas – zaļi, bezgalīgi negatavi un garrrrdi banāni, taukaina, apetītelīga sardele, vesela ceturtdaļkarote ieskābušu salātu, putras trauks, kas veikalā maksā neliela uzņēmuma sākumkapitāla cienīgu summu. Teorētiski roltons un karsts ūdens būtu daudz lētāk un ēdamāk. Bet, varbūt, kaut kas maksimveidīgs to visu deva tāpat. Vai arī Galvenais pavārs slepeni ienīst dziedāšanu un dejošanu. Nav svarīgi, galu galā – dalībniekiem nav ko pārēsties!

Ideja jau  ir nevis tajā ko un cik dod, bet attieksmē – es tiešām gribētu, lai organizatori guļ  uz dēļu grīdas, ēd to pašu, ko dalībnieki, visu laiku smaida, ierodas norādītajā laikā un stundu pusotru gaida, kamēr korim labpatīk sākt, lūk, tad būs kopības un svētku  izjūta! Atdeve vajadzīga ne tikai no koristiem.